bad news

[2011.05.27. 18:04:54] Jake : oh i have bad news for you

[2011.05.27. 18:05:24] Jake : i just remembered something that i need you to do

trīs mēneši

Kā pēdējā laika nozīmīgākā pārmaiņa jāmin tas, ka Mailo aizmauca atpakaļ uz Franciju un tagad dzīvoklī esmu palikusi viena pati – kā rādās, vismaz līdz oktobrim. Jāsaka, uz beigām viņš man bija diezgan pamatīgi uzkritis uz nerva. Pirmajā vakarā, kad es visai pārgursi un nobijusies ierados pilsētā un Džeiks sāka močīt, ka mums ar frenchy tagad ir jāuzraksta savas kopdzīves nosacījumi, es domāju – liecies ka tu mierā, mēs ar Mailo abi esam pieauguši cilvēki, abi gribam, lai visa šitā padarīšana strādātu, un gan jau nonāksim pie mums piemērotākās kārtības laika gaitā. Vēl es tajā brīdī domāju, ka francūži ir brīnišķīga nācija un, tiklīdz kā man būs iespēja, es mēģināšu iemācīties viņu valodu. Es kļūdījos visos punktos.

Sākumā man tiešām īpaši netraucēja tas, ka Mailo izrādījās stipri cūcīgs. Tipa, man jau nav grūti izmazgāt tos traukus. Un grīdu. Un atkal traukus. Un atkal grīdu. Un tipa, man jau netraucē tas, ka uz balkona stāv gadu veci, radioaktīva paskata atkritumu maisi. Un tipa, tas nemaz nav tik kaitinoši, ja es esmu atlikusi sev vakariņas nākamajai dienai, pārnāku mājās un ledusskapī ieraugu stāvam tukšu šķīvi (kādā sakarā ledusskapī ir jāliek tukši šķīvji? Vai tā ir kaut kāda spēle “Atrodi desmit atšķirības: kas ledusskapī ir mainījies kopš pēdējās reizes, kad tu to redzēji”?). Un man jau nav žēl nopirkt astoņus tualetes papīra ruļļus, kas pēc divām nedēļām mistiskā kārtā ir beigušies; kas tur ko žēloties, ja nepirkšu es, tad to nedarīs neviens. Brīdī, kad mani tas viss sāka kaitināt, līdz viņa aizbraukšanai bija palikušas tikai dažas nedēļas, un tad jau likās kaut kā muļķīgi sākt sastādīt roommate agreement tagad. Un taisnība ir tā, ka tie tiešām IR sīkumi – ja cilvēks, kas tā uzvedas, ir foršs, asprātīgs vai jebkādā citā veidā kompensē savu gaisīgo pieeju dzīves praktiskajiem jautājumiem. Bet Mailo bija visādas dīvainības arī emocionālajā plāksnē. Kā vienu no interesantākajām jāmin paradums uz nedēļu pārstāt jebkādu komunikāciju. Teiksim, ja es tādās reizēs padevu laburītu, tad vispretimnākošākā atbilde, uz ko varēja cerēt, bija nīgrs, neartikulēts ņurdiens manā virzienā. Par plašāku jautājumu apspriešanu nerunājot. Pirmajā reizē, kad tas notika, es pieņēmu, ka varbūt pa pālim esmu viņam kaut ko ne tā pateikusi vai izdarījusi. Tad nu es dikti stresoju un mēģināju visādi pielīst. Bet otrajā reizē tādām aizdomām vairs nebija pamata, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā neesmu es; tas ir viņš. Un, kad viņš atsāka runāt, izrādījās, ka tas ir vēl ļaunāk. Jāsaka, čīkstēšanas māksla, esot brīvprātīgajam Bulgārijā, ir ļoti nozīmīga disciplīna un to nekādā gadījumā nevajag novērtēt par zemu; bet Mailo to bija pacēlis jau gluži jaunā līmenī – bez jebkādas pašironijas vai savas vainas saskatīšanas neapmierinošajā situācijā. Blā, blā, blā, cik ļoti viņa projekts ir neizdevies. Blā, blā, blā, kāpēc pret mums izturas kā pret bērniem. Blā, blā, blā, kāpēc Mariana zvanās un iedomājas, ka mums ir jānāk uz darbu – un kaut kas jādara. Blā, blā, blā, dīvaini gan, ka es neko neesmu sasniedzis. Blā, blā, blā, fucking Bulgaria. Beigās pēdējā nedēļā es jau biju tā, kas vairs lāga nerunāja. Par šito man mazliet neērti, bet visādu apstākļu sakritības rezultātā sanāca tā, ka mēs pat neatvadījāmies. Nav jau tā, ka mani tas baigi grauztu. Tas, ka viņš novēlēja savas tumbas Enriko – tā gan ir skāde. Mailo tumbas man reāli patika.

Visbeidzot, piezīme par franču nāciju. Pēc šiem trīs mēnešiem interkulturālās pieredzes franču valodu es vairs negribētu mācīties PAR SPĪTI. Kā es esmu atklājusi, mana personīgā elle ir tusēt kopā ar nemitīgi franciski muldošiem cilvēkiem, kas ļoti retu reizi kādu niecīgu fragmentu no viņu franču diskusijām un franču jokiem spontānā vēlīgumā pārtulkos man saprotamā valodā – lai es nekad nebeigtu cerēt, ka varbūt tomēr viņi varētu par mani apžēloties. Ar to nu cilvēks nekādīgi nerēķinās, izlemjot uzsākt dzīvi Bulgārijā. Un es neesmu šeit novērojusi nevienu citas tautības pārstāvjus tā uzvedamies. Fucking France.

Patiesībā es gribēju uzrakstīt par labajām lietām, kas ar mani ir notikušas pēdējā laikā, jo tādu ir ne mazums – bet to es atkal atlikšu uz nākamo reizi. Pielikumā: mēs ar Mailo, vēl jauni un laimīgi.

#3

Tā kā manas sociālās dzīves administrēšana šeit ir pilna laika darbs, tad radošie projekti, protams, nesokas tik raiti, kā gribētos. Uzrakstīt reizi nedēļā kaut kādu smieklīgu atskaiti vien liekas nenormāls sasniegums. Nesen ienāca prātā – gadiem ilgi tusēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, tas taču ir tik frīkaini; kā izrādās, pietiek ar pāris mēnešiem trimdā, lai jau sāktu šitā domāt. Nedēļas nogalē biju super skaistā un super piesārņotā dabas rezervātā, tādā kā ekofestā – talka pa dienu, dīdžeji vakarā, pārsalšana teltī divas naktis pēc kārtas. Sapazinos ar baru amerikāņiem un dažiem lietuviešiem – kā arī bulgāriem, protams (to nu gan šeit netrūkst). No amerikāņiem man visvairāk patika Mets un Džo, jo viņi abi bija ļoti dīvaini un totāli funny. Džo ir egomaniaks, kuram nepatīk nekāda cita veida filmas kā paša veidotas flash animācijas; un arī grāmatas viņu vairs nepavelkot, jo daudz inčīgāk taču ir rakstīt pašam nekā lasīt kaut kādu svešu cilvēku sarakstīto. Talkas laikā viņš atrada mežā izmestas rūtainas bikses un nevarēja vien sagaidīt, kad tiks līdz nometnei, lai varētu tās uzvilkt. Vispār viņš izskatās pēc diezgan klasiska gīka. Mets atkal ir tāds kā īzī raiders ar uztetovēto piedurknīti, un viņam piemīt ļoti retais talants panākt, ka cilvēki viņa sabiedrībā jūtas reāli droši un atbrīvoti; vai vismaz tā tas strādāja attiecībā uz mani. Normālos apstākļos man grūti iedomāties, ka es varētu teikt kādam, ko pazīstu dažas stundas, ka viņš ir mans rolemodel, jo lieliski pieprot bloudžabu* – bet ar Metu tas likās pavisam okei. Viņš daudz pieskaras cilvēkiem, ar kuriem kontaktējas, bet ne uz mirkli nerodas iespaids, ka tas būtu kaut kas seksuāls un līdz ar to mulsinošs. Visforšāk bija tas, kā nakts vidū mēs gājām divatā lēkāt pie skatuves, kad neviens jau vairāk nedejoja – tad nu mums bija reāli daudz vietas visādi ķēmoties un ārdīties, kā arī nedalīta bulgāru dīdžeju un malā posītāju uzmanība. Lietuvieši arī uz mani atstāja iespaidu – bija divas meitenes un viens džeks, un visi trīs izskatījās pēc stilīgiem hipsteriem un ļoti atzīstami runāja angliski (kas, starp citu, jauniešiem no Eiropas pārsteidzošā kārtā mēdz būt nopietna problēma); taču tas viss bez kaut kādām stulbām pretenzijām un ar foršu un atvērtu attieksmi. Ceru ar viņiem kopā kaut kad ap Jāņiem sarīkot insane Baltic party.

Šī ieraksta veidošana man ir prasījusi neadekvāti daudz laika, tāpēc tagad metīšu mieru, tomēr ceru šonedēļ saņemties uz nedaudz vispārīgāku un strukturētāku izklāstu par to, kā es te īsti dzīvoju; bet tad jau redzēs. Sūtu visiem hagijus, un tas arī pagaidām viss.

* tas bija joks par pūšanu uz oglēm ugunskurā, bet tik un tā.

#2

Esmu atgriezusies no Lovech, pilsētas Bulgārijas ziemeļu daļā, kur pavadīju Lieldienu brīvdienas. Bija daudz visa kā ļoti laba. Iemēģināju stopēšanu Bulgārijā – gāja ideāli. Noteikti gribu to atkārtot daudz un bieži, ja vien atradīsies kompānija (jo es tomēr neesmu gana drosmīga, lai jebkad darītu to viena); zinu, ka tas izklausās pēc kaut kāda hipiju stafa, bet stopēšana IR vislabākais veids, kā ceļot, vismaz līdz zināmam vecumam. Cilvēki, pie kuriem ciemojos, man ļoti patīk, īpaši spāņu gejs Oskars, kurš raksta romānus, smieklīgi atveido ar Stīvenu Hokingu pārņemtu nūģi un daudz joko par savu piespiedu celibātu visnotaļ homofobiskas valsts mazpilsētā, un ungāru meitene Nikija, kura man liekas nenormāli skaista, stilīga un ar perfektu sejas ādu – un visforšākais ir tas, ka viņai tādai sanāk būt ļoti dabiski un tas nav nekādā veidā uzspēlēti; un man patīk, kā viņa n-tās reizes atkārto YouTubē vienu neaptverami stulbu videoklipu, jo "this is a song about my life". Tas ir tas, kas man šeit pietrūkst, cilvēku, kas mīl ieņirgt par sevi, cilvēku, kas mācētu neuztvert sevi tik nopietni (un tas IR reāls skils; par to vajadzētu izsniegt diplomus un pieņemt jebkurā darbā nekavējoties). Daudz lētu taksometru un kvernēšanas kafejnīcās, un laiskošanās, un siestas. Lieldienu brokastis ar poļu žureku un spāņu tortilju. Un jāsaka, ir mazliet bēdīgi atgriezties tā sauktajās mājās, jo taisnība ir tā, ka mēs ar francūzi neesam baigie draugi – tas ir, viss ir it kā okei, nav bijuši konflikti un tā; bet ir skaidrs, ka mēs arī neesam nekāda “jaunā veida ģimene”, ka es nesūtīšu viņam uz Ziemassvētkiem kartiņas – un vispār īpaši neskumšu, kad viņš pēc dažām nedēļām aizbrauks pavisam (drīzāk būšu mazliet atvieglota, ka vairs nav jāiespringst uz kaut ko, kas nestrādā). Lai gan Džeiku es noteikti uzskatu par savu draugu – un viņam es gan gribētu sūtīt tās kartiņas un visu pārējo –, tomēr mēs nesatiekamies tikai tādēļ, lai paākstītos un nosistu laiku; ir mazliet sajūta, ka tas jau būtu par daudz. Pēc šiem diviem diezgan maskulīnajiem mēnešiem es aizvien vairāk novērtēju meiteņu sabiedrību – to vieglumu, to huligānisko, sazvērniecisko muļķīgumu, kas piemīt draudzeņu sarunām. Un vēl, dzīvojot šeit, es saprotu, ka es joprojām nezinu, kā tas notiek – kā starp cilvēkiem izveidojas tās neredzamās saites; kā cilvēki kļūst tuvi viens otru, man tā joprojām bieži vien liekas mistērija –šķiet, ka es kaut ko daru nepietiekami vai tieši par daudz. Vai varbūt ar mani viss ir normāli, tikai par daudz stresoju.

Mēģināju brīvdienās kaut ko pafilmēt – tā kā esmu apsēsta ar YouTubi, tad man, protams, gribas viņā arī kaut ko pašai iebāzt. Tad nu šīs nedēļas projekts varētu būt pamēģināt no tā uzmontēt kaut ko skatāmu. Vēl viens iespējamais projekts ir fotogrāfē-visu-ko-redzi nedēļa. Un vēl es gribu mazliet personalizēt savu istabu, lai es te mazliet vairāk justos kā mājās. Un ir vēl visādas idejas, bet tad jau redzēs.

Bonus track: neaptverami stulbais videoklips.

pirmie divi mēneši

Vakardienas retro ballīte Haskovo nebija diezko izdevusies. Nebija ne solīto space cookiju (t.i., bija, bet tie visi tika aprīti pirms mūsu ierašanās), ne spēļu, ne karaokes; ciemos bija ieradušies daži brīvprātīgie no Pazarčik, bet es ar viņiem tikpat kā neparunāju; mans labākais Haskovo draudziņš visu vakaru čubinājās ar savu meiteni un es ar viņu pārmiju tikai pāris teikumus; un fināls, kad mēs ar Džeiku sākām viens otru spārdīt (viņš sāka, es tikai centos atspārdīties), bija pavisam jocīgs (man ir zilumi uz ceļiem). Taču šorīt es pamodos ļoti labā noskaņojumā, kas ir netipiski ne vien paģiru rītiem, bet visai šai nedēļai kā tādai. Visa šī nedēļa kā tāda, neskatoties uz dažiem it kā labiem notikumiem, ir bijusi mazliet drūmīga, jo acīmredzot ir beidzies periods, kas viss apkārt liekas jauns un aizraujošs. Atgriežoties pie šodienas – biju pastaigā ar Džeiku. Aizgājām uz lielo tirgu ar domu nopirkt “kaut ko” – bet mahmurluks* ietekmēja mūsu spēju pieņemt lēmumus, un izdomāt, kas īsti ir “kaut kas”, izrādījās pārāk liels izaicinājums. Apskatījām arī tādu kā alternatīvo krāmu tirgu (vissatriecošākā lieta, ko mēs tur redzējām, bija pāvs mašīnā). Atklājām, ka drīzumā mūsu pilsētā vajadzētu atvērties LIDL – un LIDL, kā zināms, ir ideāls; tā kā šis ir labais jaunums. Turpinot iepriekšējās dienas sarunu par sapņu darbiem, secinājām, ka mūsu abu totālais sapņu darbs ir būt sunim – jo suņi ir tik forši. Paēdām picērijā. Un tad visu atlikušo dienu pavadīju gultā jūtjūbē (kas ir mana jaunā apsēstība), skatoties savus mīļākos vlogerus charlieissocoollike, vlogbrothers, fiveawesomeguys u.c. Tā es sev aizstāju draugus, ha ha. Brīdī, kad es pabeidzu šo ierakstu, mans noskaņojums atkal jau ir nokrities uz drūmīgo fāzi, bet es pieņemu, ka man vienkārši vajag lietot mazāk alkoholu un atrast kaut ko, pie kā strādāt.