Kā pēdējā laika nozīmīgākā pārmaiņa jāmin tas, ka Mailo aizmauca atpakaļ uz Franciju un tagad dzīvoklī esmu palikusi viena pati – kā rādās, vismaz līdz oktobrim. Jāsaka, uz beigām viņš man bija diezgan pamatīgi uzkritis uz nerva. Pirmajā vakarā, kad es visai pārgursi un nobijusies ierados pilsētā un Džeiks sāka močīt, ka mums ar frenchy tagad ir jāuzraksta savas kopdzīves nosacījumi, es domāju – liecies ka tu mierā, mēs ar Mailo abi esam pieauguši cilvēki, abi gribam, lai visa šitā padarīšana strādātu, un gan jau nonāksim pie mums piemērotākās kārtības laika gaitā. Vēl es tajā brīdī domāju, ka francūži ir brīnišķīga nācija un, tiklīdz kā man būs iespēja, es mēģināšu iemācīties viņu valodu. Es kļūdījos visos punktos.
Sākumā man tiešām īpaši netraucēja tas, ka Mailo izrādījās stipri cūcīgs. Tipa, man jau nav grūti izmazgāt tos traukus. Un grīdu. Un atkal traukus. Un atkal grīdu. Un tipa, man jau netraucē tas, ka uz balkona stāv gadu veci, radioaktīva paskata atkritumu maisi. Un tipa, tas nemaz nav tik kaitinoši, ja es esmu atlikusi sev vakariņas nākamajai dienai, pārnāku mājās un ledusskapī ieraugu stāvam tukšu šķīvi (kādā sakarā ledusskapī ir jāliek tukši šķīvji? Vai tā ir kaut kāda spēle “Atrodi desmit atšķirības: kas ledusskapī ir mainījies kopš pēdējās reizes, kad tu to redzēji”?). Un man jau nav žēl nopirkt astoņus tualetes papīra ruļļus, kas pēc divām nedēļām mistiskā kārtā ir beigušies; kas tur ko žēloties, ja nepirkšu es, tad to nedarīs neviens. Brīdī, kad mani tas viss sāka kaitināt, līdz viņa aizbraukšanai bija palikušas tikai dažas nedēļas, un tad jau likās kaut kā muļķīgi sākt sastādīt roommate agreement tagad. Un taisnība ir tā, ka tie tiešām IR sīkumi – ja cilvēks, kas tā uzvedas, ir foršs, asprātīgs vai jebkādā citā veidā kompensē savu gaisīgo pieeju dzīves praktiskajiem jautājumiem. Bet Mailo bija visādas dīvainības arī emocionālajā plāksnē. Kā vienu no interesantākajām jāmin paradums uz nedēļu pārstāt jebkādu komunikāciju. Teiksim, ja es tādās reizēs padevu laburītu, tad vispretimnākošākā atbilde, uz ko varēja cerēt, bija nīgrs, neartikulēts ņurdiens manā virzienā. Par plašāku jautājumu apspriešanu nerunājot. Pirmajā reizē, kad tas notika, es pieņēmu, ka varbūt pa pālim esmu viņam kaut ko ne tā pateikusi vai izdarījusi. Tad nu es dikti stresoju un mēģināju visādi pielīst. Bet otrajā reizē tādām aizdomām vairs nebija pamata, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā neesmu es; tas ir viņš. Un, kad viņš atsāka runāt, izrādījās, ka tas ir vēl ļaunāk. Jāsaka, čīkstēšanas māksla, esot brīvprātīgajam Bulgārijā, ir ļoti nozīmīga disciplīna un to nekādā gadījumā nevajag novērtēt par zemu; bet Mailo to bija pacēlis jau gluži jaunā līmenī – bez jebkādas pašironijas vai savas vainas saskatīšanas neapmierinošajā situācijā. Blā, blā, blā, cik ļoti viņa projekts ir neizdevies. Blā, blā, blā, kāpēc pret mums izturas kā pret bērniem. Blā, blā, blā, kāpēc Mariana zvanās un iedomājas, ka mums ir jānāk uz darbu – un kaut kas jādara. Blā, blā, blā, dīvaini gan, ka es neko neesmu sasniedzis. Blā, blā, blā, fucking Bulgaria. Beigās pēdējā nedēļā es jau biju tā, kas vairs lāga nerunāja. Par šito man mazliet neērti, bet visādu apstākļu sakritības rezultātā sanāca tā, ka mēs pat neatvadījāmies. Nav jau tā, ka mani tas baigi grauztu. Tas, ka viņš novēlēja savas tumbas Enriko – tā gan ir skāde. Mailo tumbas man reāli patika.
Visbeidzot, piezīme par franču nāciju. Pēc šiem trīs mēnešiem interkulturālās pieredzes franču valodu es vairs negribētu mācīties PAR SPĪTI. Kā es esmu atklājusi, mana personīgā elle ir tusēt kopā ar nemitīgi franciski muldošiem cilvēkiem, kas ļoti retu reizi kādu niecīgu fragmentu no viņu franču diskusijām un franču jokiem spontānā vēlīgumā pārtulkos man saprotamā valodā – lai es nekad nebeigtu cerēt, ka varbūt tomēr viņi varētu par mani apžēloties. Ar to nu cilvēks nekādīgi nerēķinās, izlemjot uzsākt dzīvi Bulgārijā. Un es neesmu šeit novērojusi nevienu citas tautības pārstāvjus tā uzvedamies. Fucking France.
Patiesībā es gribēju uzrakstīt par labajām lietām, kas ar mani ir notikušas pēdējā laikā, jo tādu ir ne mazums – bet to es atkal atlikšu uz nākamo reizi. Pielikumā: mēs ar Mailo, vēl jauni un laimīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru