svētki

Tu sāc dzīvot svešā valstī, un lielākā daļa svētku kaut kur pazūd. Savas dzimšanas dienas vakaru tu pavadi, sēžot gultā un skatoties uz kompja Odrijas Hepbernas filmas. Vienīgā dāvana, ko tu saņem, ir t-krekls no darbavietas. Neviens tev nepiezvana, lai apsveiktu. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas šausmīgi bēdīgs. Tu vienkārši nepazīsti diez ko daudz cilvēkus, vismaz ne tik tuvu. Jāņos neviens no taviem draugiem nesēž draugos, tikai tu, jo šeit tā ir parasta ceturtdiena. Tu zini, ka, ļoti iespējams, tev nebūs arī vārdadienas. Nebūs 18. novembra. Un nebūs iešanas uz restorānu un kino kopābūšanas gadadienā ar savu mīļoto cilvēku. Labākajā gadījumā randiņš ar vebkamerām. Tu izlaid draugu un radinieku jubilejas un izlaidumus, kāzas un pirmizrādes. Tu nebūsi klāt, kad atlaidīs Saeimu.

Tu sāc svinēt citas lietas.

Tu svini to, ka tev beidzot izdodas saprast, ko tev grib teikt divi sirmie kaimiņu onkulīši. Neko jau īpašu negrib teikt. Tu svini to, ka uz tevis vadīto pulciņu atnāk pieci tīņi – nevis divi. Lai gan arī divi ir labi. Divi ir vairāk nekā neviens. Tu vairs nedomā par “būšanu labākajam”, par būšanu kaut kādā tur līmenī. Tev tagad jātiek galā ar pavisam maziem solīšiem. Tu svini to, ka bērnudārzā sīcis apķeras tev ap kāju un nelaiž vaļā, kad tu ej prom. Tas nekas, ka viņš tevi turpina saukt par Mariju. Kāda starpība, kas ir Marija. Tu tagad esi Marija. Tu svini to, ka pirmo reizi kāds tevi ieaicina savās mājās. Nosēdina pie sava galda, uztaisa salātus, iepazīstina ar vecākiem – it kā tas nebūtu nekas īpašs. Tu svini to, ka pēc vairākiem mēnešiem savā mazpilsētā tev joprojām izdodas atklāt kaut ko jaunu. Kaut ko skaistu; ko gribas parādīt citiem. Un tu svini katru reizi, kad tev izdodas tikt ārā no šejienes. Un iepazīšanos ar katru, ar kuru vari atrast vismaz kaut ko kopīgu; un viņš ir tavs draugs uz varbūt tikai vienu dienu, un tad jūs varbūt nekad vairs nesatiekaties atkal. Tu svini kārtējo atvadu ballīti. Kāds cits atgriežas savās mājās, bet tu paliec.

 Tu svini svešinieku laipnību, par visu vairāk.

Nakts vilciens un bulgāru izlaidumi

Es biju diezgan noraustījusies no nakts vilciena. Nakts vilciens bija absolūti nepieciešams, lai nebūtu jāpavada visa nākamā diena autobusos uz Skopji, kur pārējie ceļabiedri mani jau gaidītu – tas ir, neviens negaidītu, visi lieliski pavadītu laiku bez manis, kas ir vēl daudz ļaunāk; bet patiesībā mani jau darīja nervozu doma par atrašanos stacijā nakts vidu. Teiksim, Rīgas centrālstacija ap vienpadsmitiem vakarā noteikti nav vieta, kur gribētos īpaši uzkavēties. Džeiks teica, ka gan jau ar mani viss bus kārtībā un man nav par ko uztraukties, bet tūlīt pat papildināja to ar gadījumiem no savas Bulgārijas vilcienu pieredzes ar drunk creepy old guys, kas mūžīgi ļoti uzstājīgi cenšoties iepazīties, un kā viens no viņiem reiz nemitīgi runājot licis savu roku uz viņa kājas, un kā no tādiem esot tikpat ka neiespējami tikt vaļā, un vispār jā, viņš negribētu, lai kaut kas tāds notiktu ar mani, ņemot vērā, ka es esmu maza izmēra vienatnē ceļojoša meitene. Ļoti iedrošinoši. Plus vēl Inga skaipā mani samočīja ar “nē, tas nav okei, tev noteikti jāņem kāds līdzi, paņem taču kādu džeku” - un tad tik var sākt graizīt vēnas par to, ka nav neviena paša, kas būtu gatavs mani pavadīt.

Taču nakts vilciens izrādījās viena no līdz šim labākajām šejienes pieredzēm. Varbūt ne tā labākā izvēle, ja esi paredzējis gulēt; bet laba, lai satiktu Bulgāriju, īsto Bulgāriju, nevis tikai darba kolēģus, kas ir aizņemti ar savām lietām, vai random tīņus, kas apsēsti ar pieaudzētajiem matiem izlaiduma ballei*. Cilvēki, ko tu satiec nakts vilcienā, ir kaut kas pilnīgi cits. Cilvēki, kas ar maziem nosnaušanās pārtraukumiem runā visu nakti, sveši cilvēki, nupat iepazinušies, izklausās kā kaimiņi no viena bloka. Pensionēta skolotāja, kur ir daudzkārt dzīvīgāka par mani, stāsta par savu pirmo džeku; agronoms ar savu sievu, spilgti blondi izbalinātu sociālo darbinieci, abi ap 40, visu laiku mīlīgi čubinās. Cilvēki, kas apmainās ar saldumiem un stāstiem, un visi pēc kārtas aposta mistiskos garšaugus, kas kaut kādā veidā nonākuši vecās kundzītes īpašumā, lai beigās konstatētu, ka tās ir vienkārši skābenes. Cilvēki, kuri mani liela, cik laba ir mana bulgāru valoda, ņemot vērā, ka esmu šeit tikai trīs mēnešus (lai gan būsim godīgi, gandrīz viss, ko es saku ir da, dobre, razbiram; toties es saprotot tikpat kā vsičko); kuri man saka, cik es esmu drosmīga, un atvadoties novēl man daudz, daudz veiksmes, “no visas sirds” - un es viņiem ticu.

Balkāni ir tik skaisti. Cilvēki ir labi. Nakts vilciens, no kura es tik ļoti baidījos, izrādījās tā Bulgārija, kuru es biju gaidījusi visu šo laiku. 

* Bulgāru skolas absolventi ir īpašs temats. Izlaidums tiek svinēts veselu mēnesi. Lielāko daļu šī mēneša absolventi pavada, sapucēti ārprātīgos bruļiku tērpos, braukājoties apkārt mašīnās (vēlams īrētos limuzīnos vai jaunākajos bembjos), nemitīgi taurējot, spiedzot un karājoties laukā pa logiem. Lai kur tu atrastos, ir jābūt gatavam, ka jebkurā brīdī kāds jauniešu bariņš blakus var sākt baurot “EDNO, DVE, TRI, ČETIRI...” - un tā līdz divpadsmit. Vecākiem viss šis prieks izmaksājot reāli dārgi, un nereti tiekot ņemts kredīts, lai to apmaksātu. Mana bulgāru valodas pasniedzēja stāstīja, ka viņas meita, kura ari šogad beidz skolu, briesmīgi esot gribējusi pieaudzētos matus lielākam kuplumam. Tā kā tas ir dārgi, mana pasniedzēja esot atteikusi, bet kādas mūsu nodarbības laikā meita viņai zvanīja, lai pastāstītu, ka ir atradusi risinājumu – izrādās, ja tiktu izmantota nelaiķa vecmāmiņas gadu desmitiem glabātā relikvija, jaunības laiku kuplā bize, tad tas izmaksāšot lētāk. Pieaudzēt sev mirušās omes matus par godu skolas izlaiduma ballei – how cool is that? 

Īpašais bonuss – dažas bildes no bulgāru vidusskolas absolventu arhīva.