svētki

Tu sāc dzīvot svešā valstī, un lielākā daļa svētku kaut kur pazūd. Savas dzimšanas dienas vakaru tu pavadi, sēžot gultā un skatoties uz kompja Odrijas Hepbernas filmas. Vienīgā dāvana, ko tu saņem, ir t-krekls no darbavietas. Neviens tev nepiezvana, lai apsveiktu. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas šausmīgi bēdīgs. Tu vienkārši nepazīsti diez ko daudz cilvēkus, vismaz ne tik tuvu. Jāņos neviens no taviem draugiem nesēž draugos, tikai tu, jo šeit tā ir parasta ceturtdiena. Tu zini, ka, ļoti iespējams, tev nebūs arī vārdadienas. Nebūs 18. novembra. Un nebūs iešanas uz restorānu un kino kopābūšanas gadadienā ar savu mīļoto cilvēku. Labākajā gadījumā randiņš ar vebkamerām. Tu izlaid draugu un radinieku jubilejas un izlaidumus, kāzas un pirmizrādes. Tu nebūsi klāt, kad atlaidīs Saeimu.

Tu sāc svinēt citas lietas.

Tu svini to, ka tev beidzot izdodas saprast, ko tev grib teikt divi sirmie kaimiņu onkulīši. Neko jau īpašu negrib teikt. Tu svini to, ka uz tevis vadīto pulciņu atnāk pieci tīņi – nevis divi. Lai gan arī divi ir labi. Divi ir vairāk nekā neviens. Tu vairs nedomā par “būšanu labākajam”, par būšanu kaut kādā tur līmenī. Tev tagad jātiek galā ar pavisam maziem solīšiem. Tu svini to, ka bērnudārzā sīcis apķeras tev ap kāju un nelaiž vaļā, kad tu ej prom. Tas nekas, ka viņš tevi turpina saukt par Mariju. Kāda starpība, kas ir Marija. Tu tagad esi Marija. Tu svini to, ka pirmo reizi kāds tevi ieaicina savās mājās. Nosēdina pie sava galda, uztaisa salātus, iepazīstina ar vecākiem – it kā tas nebūtu nekas īpašs. Tu svini to, ka pēc vairākiem mēnešiem savā mazpilsētā tev joprojām izdodas atklāt kaut ko jaunu. Kaut ko skaistu; ko gribas parādīt citiem. Un tu svini katru reizi, kad tev izdodas tikt ārā no šejienes. Un iepazīšanos ar katru, ar kuru vari atrast vismaz kaut ko kopīgu; un viņš ir tavs draugs uz varbūt tikai vienu dienu, un tad jūs varbūt nekad vairs nesatiekaties atkal. Tu svini kārtējo atvadu ballīti. Kāds cits atgriežas savās mājās, bet tu paliec.

 Tu svini svešinieku laipnību, par visu vairāk.