Tā kā manas sociālās dzīves administrēšana šeit ir pilna laika darbs, tad radošie projekti, protams, nesokas tik raiti, kā gribētos. Uzrakstīt reizi nedēļā kaut kādu smieklīgu atskaiti vien liekas nenormāls sasniegums. Nesen ienāca prātā – gadiem ilgi tusēt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, tas taču ir tik frīkaini; kā izrādās, pietiek ar pāris mēnešiem trimdā, lai jau sāktu šitā domāt. Nedēļas nogalē biju super skaistā un super piesārņotā dabas rezervātā, tādā kā ekofestā – talka pa dienu, dīdžeji vakarā, pārsalšana teltī divas naktis pēc kārtas. Sapazinos ar baru amerikāņiem un dažiem lietuviešiem – kā arī bulgāriem, protams (to nu gan šeit netrūkst). No amerikāņiem man visvairāk patika Mets un Džo, jo viņi abi bija ļoti dīvaini un totāli funny. Džo ir egomaniaks, kuram nepatīk nekāda cita veida filmas kā paša veidotas flash animācijas; un arī grāmatas viņu vairs nepavelkot, jo daudz inčīgāk taču ir rakstīt pašam nekā lasīt kaut kādu svešu cilvēku sarakstīto. Talkas laikā viņš atrada mežā izmestas rūtainas bikses un nevarēja vien sagaidīt, kad tiks līdz nometnei, lai varētu tās uzvilkt. Vispār viņš izskatās pēc diezgan klasiska gīka. Mets atkal ir tāds kā īzī raiders ar uztetovēto piedurknīti, un viņam piemīt ļoti retais talants panākt, ka cilvēki viņa sabiedrībā jūtas reāli droši un atbrīvoti; vai vismaz tā tas strādāja attiecībā uz mani. Normālos apstākļos man grūti iedomāties, ka es varētu teikt kādam, ko pazīstu dažas stundas, ka viņš ir mans rolemodel, jo lieliski pieprot bloudžabu* – bet ar Metu tas likās pavisam okei. Viņš daudz pieskaras cilvēkiem, ar kuriem kontaktējas, bet ne uz mirkli nerodas iespaids, ka tas būtu kaut kas seksuāls un līdz ar to mulsinošs. Visforšāk bija tas, kā nakts vidū mēs gājām divatā lēkāt pie skatuves, kad neviens jau vairāk nedejoja – tad nu mums bija reāli daudz vietas visādi ķēmoties un ārdīties, kā arī nedalīta bulgāru dīdžeju un malā posītāju uzmanība. Lietuvieši arī uz mani atstāja iespaidu – bija divas meitenes un viens džeks, un visi trīs izskatījās pēc stilīgiem hipsteriem un ļoti atzīstami runāja angliski (kas, starp citu, jauniešiem no Eiropas pārsteidzošā kārtā mēdz būt nopietna problēma); taču tas viss bez kaut kādām stulbām pretenzijām un ar foršu un atvērtu attieksmi. Ceru ar viņiem kopā kaut kad ap Jāņiem sarīkot insane Baltic party.
Šī ieraksta veidošana man ir prasījusi neadekvāti daudz laika, tāpēc tagad metīšu mieru, tomēr ceru šonedēļ saņemties uz nedaudz vispārīgāku un strukturētāku izklāstu par to, kā es te īsti dzīvoju; bet tad jau redzēs. Sūtu visiem hagijus, un tas arī pagaidām viss.
* tas bija joks par pūšanu uz oglēm ugunskurā, bet tik un tā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru