Esmu atgriezusies no Lovech, pilsētas Bulgārijas ziemeļu daļā, kur pavadīju Lieldienu brīvdienas. Bija daudz visa kā ļoti laba. Iemēģināju stopēšanu Bulgārijā – gāja ideāli. Noteikti gribu to atkārtot daudz un bieži, ja vien atradīsies kompānija (jo es tomēr neesmu gana drosmīga, lai jebkad darītu to viena); zinu, ka tas izklausās pēc kaut kāda hipiju stafa, bet stopēšana IR vislabākais veids, kā ceļot, vismaz līdz zināmam vecumam. Cilvēki, pie kuriem ciemojos, man ļoti patīk, īpaši spāņu gejs Oskars, kurš raksta romānus, smieklīgi atveido ar Stīvenu Hokingu pārņemtu nūģi un daudz joko par savu piespiedu celibātu visnotaļ homofobiskas valsts mazpilsētā, un ungāru meitene Nikija, kura man liekas nenormāli skaista, stilīga un ar perfektu sejas ādu – un visforšākais ir tas, ka viņai tādai sanāk būt ļoti dabiski un tas nav nekādā veidā uzspēlēti; un man patīk, kā viņa n-tās reizes atkārto YouTubē vienu neaptverami stulbu videoklipu, jo "this is a song about my life". Tas ir tas, kas man šeit pietrūkst, cilvēku, kas mīl ieņirgt par sevi, cilvēku, kas mācētu neuztvert sevi tik nopietni (un tas IR reāls skils; par to vajadzētu izsniegt diplomus un pieņemt jebkurā darbā nekavējoties). Daudz lētu taksometru un kvernēšanas kafejnīcās, un laiskošanās, un siestas. Lieldienu brokastis ar poļu žureku un spāņu tortilju. Un jāsaka, ir mazliet bēdīgi atgriezties tā sauktajās mājās, jo taisnība ir tā, ka mēs ar francūzi neesam baigie draugi – tas ir, viss ir it kā okei, nav bijuši konflikti un tā; bet ir skaidrs, ka mēs arī neesam nekāda “jaunā veida ģimene”, ka es nesūtīšu viņam uz Ziemassvētkiem kartiņas – un vispār īpaši neskumšu, kad viņš pēc dažām nedēļām aizbrauks pavisam (drīzāk būšu mazliet atvieglota, ka vairs nav jāiespringst uz kaut ko, kas nestrādā). Lai gan Džeiku es noteikti uzskatu par savu draugu – un viņam es gan gribētu sūtīt tās kartiņas un visu pārējo –, tomēr mēs nesatiekamies tikai tādēļ, lai paākstītos un nosistu laiku; ir mazliet sajūta, ka tas jau būtu par daudz. Pēc šiem diviem diezgan maskulīnajiem mēnešiem es aizvien vairāk novērtēju meiteņu sabiedrību – to vieglumu, to huligānisko, sazvērniecisko muļķīgumu, kas piemīt draudzeņu sarunām. Un vēl, dzīvojot šeit, es saprotu, ka es joprojām nezinu, kā tas notiek – kā starp cilvēkiem izveidojas tās neredzamās saites; kā cilvēki kļūst tuvi viens otru, man tā joprojām bieži vien liekas mistērija –šķiet, ka es kaut ko daru nepietiekami vai tieši par daudz. Vai varbūt ar mani viss ir normāli, tikai par daudz stresoju.
Mēģināju brīvdienās kaut ko pafilmēt – tā kā esmu apsēsta ar YouTubi, tad man, protams, gribas viņā arī kaut ko pašai iebāzt. Tad nu šīs nedēļas projekts varētu būt pamēģināt no tā uzmontēt kaut ko skatāmu. Vēl viens iespējamais projekts ir fotogrāfē-visu-ko-redzi nedēļa. Un vēl es gribu mazliet personalizēt savu istabu, lai es te mazliet vairāk justos kā mājās. Un ir vēl visādas idejas, bet tad jau redzēs.
Bonus track: neaptverami stulbais videoklips.
